Kad veiksme kļūst par paradumu

[foolish372@web-library.net]

内容

Tas sākās pavisam vienkārši. Darba dienas vakarā, kad es — Andris, 34 gadus vecs programmētājs no Rīgas — sēdēju pie datora ar tasi kafijas un jutu, ka smadzenes ir pārslogotas. Projekta termiņš tuvojās, bet es fiziski nespēju vairs neko uzrakstīt. Vajadzēja atslēgties. Parasti tādā brīdī es skatos seriālu, bet viss šķita garlaicīgs. Insta feedā uzpeldēja reklāma par vienu spēļu platformu. Es pats brīnījos, jo pirms tam nekad nebiju īsti pievērsis uzmanību šādām lietām. Varbūt labākajā gadījumā es biju uzspēlējis pokeru ar draugiem skolas gados, kur skaitījām sērkociņus.

Tā nu es ar mērķi tikai “”paskatīties, kā tas izskatās””, iegāju mājaslapā, kas man likās pazīstama no draugu sarunām par izklaidi. Atceros, ka pirmo reizi reģistrējos, nedomājot par naudu, bet par to, kāds būs interfeiss. Un zini, tas nebija tik sarežģīti, kā es iedomājos. Visi šie ruļļi un pogas izskatījās gluži kā vecajos kases aparātos, bet krāsaināki un dinamiskāki. Es uzminēju bez maksas, ar bonusu, un — ai — nejauši uzvarēju kādus desmit eiro. Jocīgi, bet tajā brīdī es sajutu nevis prieku par naudu, bet gan interesi par to, kāda ir sajūta, ka kaut kas nav prognozējams.

Protams, nākamajā vakarā es atkal atvēru lapu. Un tad sākās tas, ko es pats sev sāku saukt par “”mazu vakara rutīnu””. Man patika tas nelielais sirds sitiens, kad rullis griežas un tu nezini, ko tas rādīs. Es neslēpšu: dažas dienas bija zaudējumiem bagātas. Bet es sev noteicu skaidru budžetu — tikai desmit eiro nedēļā. Tik daudz man nekad nav žēl, un, godīgi sakot, vairāk par to es neiztērēju, jo sapratu, ka tā nav investīcija, bet izklaide, kā kino vai alus ar draugiem. Tā es no ikdienas stresainā “”must code”” režīma pārslēdzos uz kaut ko pilnīgi citu. Atklāti sakot, man patika, ka šo spēļu vietne bieži piedāvā izvēli: klasiskas tēmas vai kaut ko modernu, piemēram, piedzīvojumu stāstu slota veidā. Un vienā no tām vakara reizēm es uzvarēju divsimt eiro.

Tas nebija džekpots, bet man kļuva tik silts ap sirdi, jo es sapratu, ka pat neliela veiksme maina manu skatījumu uz visu dienu. Sēžu es, piemēram, pēc uzvaras, skatos uz logu, kur līst lietus, un domāju: “”Cik ļoti mēs sevi ieslēdzam rutīnā, ka aizmirstam, ka dzīvē ir vieta nejaušībai un pārsteigumiem.”” Nav tā, ka es ticētu mistikai, bet man patīk, ka manos pašplānotajos svētkos var ienākt neparedzams brīdis. Tā nu es sāku apgūt dažādu spēļu mehānikas, un, pat ja zaudēju, man tā ir kā datu spēle: es vēroju, kuros brīžos manas emocijas uzvar pār saprātu, un mācos pamanīt to savā darbā, attiecībās un ikdienā.

Tas smieklīgākais ir tas, ka mans kolēģis Jānis, zinot, ka es nospēlēju kādu vakaru, jautāja, vai man nav bail, ka sākšu vairāk. Bet es viņam paskaidroju, ka man tā ir kā laboratorija, kurā es varu pārbaudīt savu impulstiesu. Varbūt tas skan dīvaini, bet es nospēlēju tikai tad, kad patiešām esmu noskaņots izklaidēties, nevis bēgt no problēmām. Reiz es pamanīju, ka esmu noguris un dusmīgs, tad es nevis palielinu likmi, bet aizveru datoru. Tāda ir mana metode. Un visvairāk man patīk, ka šajā platformā var atrast spēles, kas prasa stratēģiju, piemēram, prāta spēles ar bonusa kārtām, kur vari izvēlēties riskēt vai apstāties. Šādā veidā es jūtu, ka mans lēmums — vai likme 2 eiro vai 15 eiro — nav atkarīgs no alkatības, bet no aprēķina un miera. Šī nav tikai stulba stiepšana, tā ir neliela dzīves filozofija: tu nezini iznākumu, bet vari kontrolēt savu attieksmi pret to.

Es bieži stāstu savai sievai Ievai par to, kā manā uztverē spēles ir kļuvušas par tādu kā “”meditāciju ar gaismiņām””. Viņa sākumā smējās, bet reiz pati pagriezās, kad es skaļi iesaucos: “”Jā, man sanāca!”” Viņa pajautāja, cik laimēju, es teicu “”piecdesmit centus””, un mēs abi smējāmies. Jo emocijas, kas nāk no spēles, ir tādas pašas kā tad, kad uzmini lotometru vai pirmo reizi izmēģini jaunu recepti. Īsumā, tas nav nekas slikts. Tā es pirms pāris mēnešiem sapratu, ka daudzi cilvēki vispār nerunā par šo tēmu, jo viņiem kauns, ka viņi spēlē. Bet kāpēc lai būtu kauns, ja man tā ir kā interese par datoru spēlēm un es nepārsniedzu savus plusus un mīnusus? Mans draugs no skolas laikiem arī reiz atzinās, ka pavada stundu nedēļas nogalēs, cenšoties laimēt biļetes uz kādu tiešsaistes turnīru. Un tas nav zaudējums, tā ir viņa izklaide. Par laimi, šī stila izklaide Latvijā ir pieejama arī no mājām, piemēram, casino lv, ko es mēdzu ieslēgt, kad gribu atslēgties no programmēšanas koda. Tur man viss ir skaidrs un pārskatāms, un bonusu sistēma ļauj izmēģināt spēles arī bez lielas naudas.

Tāda ir arī mana peļņas vai, pareizāk sakot, pieredzes bilance: es reiz uzvarēju 450 eiro, reiz zaudēju 100 eiro, bet kopumā es nebalstos uz to, lai kaut ko nopelnītu. Es balstos uz iespēju paskatīties uz sevi no malas: kā es reaģēju, kad tūlīt pat zaudēju, un kā es reaģēju, kad laimests mani paceļ. Zini, ko es sapratu? Ka lielākā daļa manas laimes nav atkarīga no tā, kas parādās uz ekrāna, bet gan no manas attieksmes. Ja es spēlēju ar skaidru galvu, tas var būt pat veselīgs hobijs. Pēdējā laikā es pat cenšos dokumentēt savas sajūtas. Reizi nedēļā atveru savu dienasgrāmatu un uzrakstu vārdu, kas man asociējas ar to dienu: “”prieks””, “”koncentrēšanās””, “”neitrāli””. Tas palīdz labāk izprast sevi. Un, kad es to daru, es saprotu, ka pat situācijās, kad es jūtos “”slikti””, jo neatrodu uzvaras, tā ir tikai pārejoša sajūta.

Šajā laikā, kad visi dzīvo ātri un nemierīgi, ir svarīgi atrast kaut ko, kas tev ļauj atpūsties, neaizmirstot par atbildību. Man tā kļuva spēle, ko atveru atsevišķos vakaros, kad bērni jau guļ un dzīvoklī mierīgs. Ieleju sev tēju, ieslēdzu datoru, un, ja vakara plānos ir kāda stunda, es to daru ar interesi. Šķiet, ka visi baidās no šī vārda “”atkarība””, bet neviens nebaidās no tā, ka

トピック